Jaunajai amerikānietei Viktorijai Arlenai bija teju vienpadsmit gadi, kad viņu piemeklēja briesmīga traģēdija. Turklāt sākumā nekas par to nevēstīja. Bet parasta saslimšana ar gripu izraisīja nopietnus sarežģījumus.
Sākumā viņai palika nejūtīgas ekstremitātes, un pēc tam meitene sāka sliktāk runāt, līdz beigu beigās viņas smadzenes pārstāja darboties. Pusaudze atradās veģetatīvā stāvoklī.
Ārsti plātīja rokas. Viņi cīnījās par viņas dzīvību, bet nesteidzās dot optimistiskas prognozes. Tādā stāvoklī meitene pavadīja četrus garus gadus. Katru dienu pie viņas nāca vecāki un abi brāļi. Viņi runājās ar Viktoriju, lūdza Dievu, lai notiktu brīnums.
Un brīnums notika. Arlena sākumā varēja pakustināt pirkstu, pēc tam visu roku. Viņa sāka no jauna mācīties runāt. Tas izdevās ar grūtībām, bet Viktorija ļoti centās. Diemžēl veselības uzlabojumi neskāra ķermeņa apakšdaļas ekstremitātes. Meitenes vecākiem tika pateikts, ka meitene, visticamāk, nepiecelsies no invalīdu krēsla. Bet tētis ar mammu bija ļoti priecīgi par to. Jo viņu bērns ir dzīvs, un tas ir pats svarīgākais.
Kad Arlenu izrakstīja no slimnīcas, viņa nolēma atgriezties skolā. Bet viņai pietika ar vienu dienu. Tā vietā, lai Viktoriju atbalstītu, klasesbiedri sāka atklāti viņu apsmiet. Vairāk meitene uz turieni negāja.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
